Sveces ..

Cilvēki un sveces .. tiem ir tik daudz kā kopīga. Sveces ir dažādas un arī cilvēki .. gan krāsās .. gan izmēros .. smaržās un garšās. Cilvēka mūžs ir ierobežots un arī sveces nav mūžīgas .. mēs nezinām, kad ir mūsu laiks un arī sveces mēdz dzist pirms tā ir izdegusi pilnībā .. sveces var būt spožas un blāvas .. arī cilvēki ir dažādi .. 

Mēs esam viens otram kā sveces istabā .. ja patiesi esam .. jo mūsu dzīvēs var būt cilvēki, kas ir spoži, spilgti .. taču ne grama siltuma .. šīs sveces ir kā aiz stikla, kā aiz loga .. tās nav mūsu sveces .. mūsu patiesās sveces. Jo, ja esam patiesi, tad sildām cilvēku, kura dzīvē/istabā mēs esam , mēs nesam tam gaismu , mēs radam tam vidi drošu , sirsnīgu , piederīgu. Mums patīk skatīties sveces liesmā .. cik maģiski tā dejo .. tāpat ar tuvo cilvēku dzīvēs mēs esam līdzdalīgi, mēs sekojam tām līdzi un esam aizgrābti par to dejām. Un, ja mūsu tuviniekam gurst spēki, ja sveces liesma dziest , mēs palīdzam tai atkal atdzimt, mēs pieliekam roku, lai aizsargātu to no vēja, mēs piešķiļam to no jauna. Un, ja svece patiesi tuva un mīļa, tad mēs tai palīdzam atdzimt vēl un vēl, līdz tā pati spēj liesmot. Un pārdzīvojam par svecēm, kas zaudētas , kas apdzisušas ..

Grūti ir arī tad, ja svece tiek iznesta no istabas, kad kāds to aiznes .. cits cilvēks, liktenis, dzīve .. jo, kas tad notiek, ja sveci iznes no istabas .. jā .. kļūst tumšāks .. kļūst vēsāks .. svece turpina liesmot, mirdzēt, sildīt ..citur .. mums paliek atmiņas .. un tumsa .. un saltums .. 

Arī sveču daudzums mums ir dažāds. Citam desmiti .. citam sauja .. citam tikai pāris .. un ja tādam aiznes vienu .. tad paliek uz pusi tumšāks .. 

Ar laiku jau acis aprod ar esošo gaismu, ar laiku nav auksti .. un ar laiku nāk līdzi arī cerības, ka var iedegt vēl kādu sveci .. tad jāņem sērkociņi un jāmēģina piešķilt, lai iedegtu jaunu sveci .. bet vai esat mēģinājuši piešķilt sērkociņu nosalušiem pirkstiem .. tas grūti . tas citreiz neiespējami .. 

Mēs esam kā sveces viens otram .. 

a.

Tieši tas ...

Šīs divas dienas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs .. vajadzīgs kā gaiss.

Tās bija skarbas, taču dauzonīgas, sirsnīgas un pārdomu, sajūtu pilnas dienas. Sniegam, aukstumam un vējam likām pretī sarunas, jokus un klusumu.

Jau pats sākums vēstīja – tur kaut kas būs. Brīdī, kad saņēmu jautājumu, vai esmu „spontānāls”, šķita – tam sekos, kas grandiozs. Iekšēji piekrītot uzreiz (vuīpī), vēl gan bija nepieciešams  sakārtot rutīnu. Un tad uz mežu. Sen nebija bijis, kad uzaicinājums uz pārgājienu izskan iepriekšējā pēcpusdienā. :D Lieliski! Tas man der! Kā ziedu laikos! :D

4 naktī pamostoties no puteņa aiz loga, sajūsmu nomainīja vieglā panika, taču lepnība ņēma virsroku. Tālāk jau kā pēc notīm. Pusstundu gaidīts tramvajs un gandrīz nokavēts autobuss. Tam seko paraugdemonstrējumi Šarlotes izpildījumā, par to, ko nozīmē tiešām gandrīz nokavēt. Mans gandrīz, tad jau ir smieklīgs salīdzinājums ( jo es ierados pirmais :D). Vieglas sarunas autobusā, iepazīšanās ar Paulu (respect šim vīram), kam seko izkāpšana Bārbalē. Šeit seko otrais panikas vilnis. Sniegs cērtas sejā, vējš gāž grāvī un par krūmu apmeklējumu momentāni aizmirstu.

Tālāk jau iešana, brišana, ceļu un neceļu meklēšana, kas mijās ir ieilgušiem klusuma mirkļiem vai paniskām jautrības lēkmēm.

Kā jau vienmēr no šādiem gājieniem mājās tiek atnesti spārnoti ( šoreiz arī apsniguši) teicieni. „Jāni, tikai stirnas drīkst rādīt savu dibenu!”

Šādos gājienos rodas arī jaunas idejas. Tematiskā nometne „Grejas nokrāsu faniem”. Nometnes vadītājs ir (Agnese) un par saturu atbildēt pieteicos es pats. J Ilgas gan bija diskusijas vai šajā nometnē labāk būt par dalībnieku, vai par vadītāju. Tika jau izdomātas pāris darbnīcas. „Ādas apstrādes pulciņš” – iepērējiem. „Izkrāso pats” – zilumu aizgrimmētājiem. Un vēl un vēl, un vēl.

Gājiena laikā neizpaliek vietējo māju apmeklējumi ar mērķi papildināt pārtikas krājumus (legālā sarunāšanas ceļā). Šoreiz tas vairāk, kā neplānoti-plānots uzdevums. Tumsas iestāšanas, pamaldīšanās, sajūta, kad sāp viss. Domas, kad viss vienalga. Kritušo stumšana un vilkšana. Mēģinājumi līst uz vēdera, jo iespējams tā būs ātrāk. Kurmenes atrašana (galamērķis) un atklāsme, cik tā ir milzīga. Jo, no robežas līdz nakšņošanas vietai, laiks un metri vairs neskrien kā dienā redzētās stirnas.

Galapunkts ir klētiņa, kur nolikties slīpi (jo vēl nav pārliecība, ka šajā salā izdosies arī iemigt), neliela lauku virtuvīte un tik kārdinošā dzīvojamā māja blakus, kura šoreiz, pēc Paula plāna, ir „tabu”.

Vakariņas tik ļoti uzsit atmiņas, senas sajūtas un jaunas pārdomas. Gandrīz lieliskas vakariņas bez gandrīz. Tēja, makaroni ar neiztrūkstošo „tušoni”. Tas viss 9 cilvēkiem, saspiežoties ap krāsniņu 2x3 metru telpiņā. Saspiestība tuvina, saspiestība liek rēķināties ar citiem, saspiestība māca. Tas viss dod rezultātu – jau kādu laiku kompānijā valdošo klusumu arvien biežāk pāršalc sarunas, joki, to izvērtēšana un atziņas, kas nosēžas katra apziņā par sevi, par dzīvi, par citiem. Tas viss pēc šīs dienas. Tas nozīmē, ka diena nav bijusi veltīgi pavadīta.

Par noguruma pakāpi liecina bieži nenovērots fakts, ka iekārtošanās uz guļu norit ātri un, līdzko deguni (  ;) ) paslēpti šallēs, džemperos vai guļammaisos, tā visi jau šņākuļo. Pat uz Kalvja uzaicinājumu aiziet uz vietējo balli atbild tikai Jānis, taču ar to arī saruna beidzas.

Rīts ir skaistum skaists. Saule pār laukiem, klusums un uz brīdi pieklusis vējš. Rīts arī ness jaunas atziņas staiguļiem. Kāds jūtas kā „nepareizi saskrūvēta Bārbija”, cits atzīstas, ka nav pat manījis, kā blakus gulētājs, tam pa nakti ir uzgāzies virsū.

Otrā diena ir kā radīta pārdomām un dziļām sarunām. Attālumi un smagumi vairs nespiež. Patīkama ekskursija pa Kurmeni, gar Mēmeli un savās sajūtās.

Un tad seko neiztrūkstošā atgriešanās realitātē. Šajā brīdi jau arī parasti rodas pārliecība, ka šādas dienas ir nepieciešamas. Pārliecība, ka šādas dienas būs. Agri vai vēli, šādi vai citādi, bet būs. Pustumšs autobuss, naksnīga Rīga, atvadas un Paldiesi par kompāniju.

Arī man ir Paldiesi, katram savs – par uzaicināšanu, par iespēju iepazīties un iepazīt, par smaidu, par dauzonīgumu, par piemēru, par mieru, par izaugsmi, par sirsnību, par to, ka esi.

a.