Pielaiko uzvedību ..

Pielaiko savu apģērbu šodienai ..

Pielaiko savu uzvedību šodienai ..

Apģērbs..

Apģērbs ir tik dažāds..

Tas bieži ir pirmais, ko mēs ieraugām cilvēkā. Tas ir tas, pēc kā nereti spriežam par cilvēku.

Tas nosedz ķermeni un mēs no cilvēka redzam tika mazu daļu. Rokas, seju ..

Un patiesība, apģērbs ne vienmēr pasaka, kā mēs patiesībā izskatāmies. Jā tas pasaka mūsu ķermeņa aprises .. mūs kontūras ..

Mēs labprāt ģērbjamies tā, kā mums ir ērti. Mums ir tik dažādas gaumes. Mums ir dažādi apģērbi. Ne visiem viss patīk, ne visiem viss der. Dažāda vide pieprasa dažādu apģērbu. Jau dažādie gadalaiki vien pieprasa savu. Un dažādās dabas zonas ..

Ir dienas, kad velkam, ko gribam. Ir dienas, kad velkam to, ko vajag. Ir dienas, kad velkam vienkārši to, kas nolikts pie gultas .. vai aplicis vienīgais tīrais .. vienīgais iespējamais. Ja paredzēti īpaši notikumi, velkam īpašu apģērbu. Katra vide un kompānija pieprasa savu apģērbu .. lai iejustos. Lai iejustos ātrāk ..

Mums ir darba apģērbs .. mums ir atpūtas apģērbs .. mums ir sporta apģērbs ..

Kādam tie ir dažādi .. kādam viens un tas pats ..

Mēs apģērbu mēdzam labot un mazgāt. Kad apģērbs nokalpo savu, mēs to izmetam un iegādājamies jaunu..

Ja neesam apģērbušies atbilstoši un mums uzmetas zosāda no aukstuma, mēs ejam un nomainām apģērbu..

Un līdzīgi .. pavisam līdzīgi ir ar mūsu .. uzvedību .. mēs to apģērbjam .. lietojam .. pielaikojam gluži kā apģērbu. Cits apzināti .. cits neapzināti ..

Uzvedība ir pirmā, ko ierauga.

Ir reizes, kad uzvedamies kā gribam .. Ir reize, kad uzvedamies, kā vajag, kā pieprasa vide ..

Ja mūsu uzvedība nav bijusi pareiza, mēs ejam un to mainām, pielāgojam..

Mēs mākam pielāgot savu uzvedību dažādām situācija .. sev zināmām situācijām. Kad jāiet darīt, tas, kas nu galīgi mums nav raksturīgi. Kur nav vairs mūsu dabiska uzvedība. Pie pārāk runātīgā kolēģa, ar kuru būs jārunā vairāk kā gribam .. un mēs runājam. Pie nopietnā vadītāja, kur jāsamazina dabiskais haotisms .. un mēs kļūstam punktuāli .. un neskaitāmas citas situācijas.

Daudz ir līdzību starp apģērbu un uzvedību ..

Uzvedība līdzīgi kā apģērbs ir instruments, lai saprastos .. lai mēs spētu viens otram nodot to, kas esam paši, kas ir mūsu būtība .. mūsu saturs .. 

Ir modes, stila un etiķetes noteikumi, kas apraksta kā ģērbties, dažādās situācijās ..

Ir instrumenti .. kas apraksta, kā pielāgot uzvedību dažādās situācijās ..

Jautājums, - vai mēs tos izmantojam?

Vai arī sakām, ka mode un lietišķā etiķete nav mums domāta .. ne apģērbā .. ne uzvedībā ..

a.

Kosmosā ..

Pamēģiniet iedomāties, kā jūs lidojat kosmosā. Ne šeit, ne zeme tuvumā, ne saules sistēmā. Nē. Iedomājaties, ka esat nezināmās kosmosa dzīlēs, tuvumā nav planētu, nav zvaigžņu .. tās ir tikai tālumā .. un jūs atrodaties .. tur .. zvaigžņotu debesu vidū .. ne apakšā, kā pierasts .. bet vidū ..

Iedomājaties, kā virpuļojat .. kā griežaties .. kā peldat šurp un turp .. planējat .. kaut ko griežaties ..

Un ziniet, kur ir paradokss?

Kosmosā nav augšas, vai apakšas .. 

Kosmosā nav pa labi, vai pa kreisi .. 

Kosmosā nav uz priekšu, vai atpakaļ ..

Tā visa tur nav ..

Tā nav līdz brīdim, kad jums parādās konkrēts galapunkts, kurp gribat nokļūt .. kad jums parādās MĒRĶIS ..

...

Un tādi pat noteikumi ir arī dzīvē .. uz zemes .. jūs varat pa dzīvi kulties, virpuļot un griezties .. jūs varat staigāt turp un šurp .. jūs varat iet pa labi un pa kreisi .. un tas nebūs nepareizi!

Jo nav jau atskaites punkta, nav jau mērķa. Tikai brīdī, kad precīzi zināt, kurp gribat nokļūt, visas jūsu darbības iegūst precīzu atskaites punktu. Jo viss tiek mērīts pret mērķi.

Jūs iegūstat skaidrību vai ejat pa labi, vai kreisi .. vai tuvināties, vai attālināties!

Iegūstot mērķi mēs iegūstam šo sajūtu .. vai stāvam uz kājām , vai esam ar galvu uz leju ..

Pie kam .. tas tiek mērīt tikai attiecībā pret jūsu mērķi, nevis pret kaimiņa mērķi ..

 Tādēļ.. 

- Nepārmetiet cilvēkiem, ka tie stāv uz galvas .. jo viņi iet uz savu zvaigzni!

- Nepārmetiet cilvēkiem, ka tie virpuļo un kūleņo pa dzīvi .. tie vēl nav atraduši savu zvaigzni! Un tiem nav pareizi vai nepareizi!

- Nepārmetiet sev, ka kūleņojat .. pirms cenšaties nostāties stabili, apskatieties apkārt. Kūleņojot  un griežoties, jūsu redzes leņķis ir lielāks!

- Nesasteidziet ar iešanu pakaļ citu zvaigznēm, ja vēl neesat atraduši savu .. iespējams, jūs, šī sekošana, tikai attālinās no jūsu zvaigznes!

Kosmosā un uz zemes ir vieni noteikumi ..

a.

.. trīs balsti ..

Visstabilākās lietas uz pasaules ir trīs atbalsta punktiem .. trīs stutēm, trīs kājām. Stāv stabili, stāv droši, apgāzt grūti .. ja viena ielūzt , tad pārējās piestutē ..

Arī cilvēkam ir dotas trīs lieli balsti .. trīs `kājas`, uz kā turas cilvēk labsajūta, harmonija, dzīves prieks, laime ..

Viena kāja ir .. attiecības ar sevi

Otra kāja ir .. attiecības ar citiem

Trešā kāja ir .. attiecības ar darbu

Trīs lieli dzīves principi, uz kuriem mēs turamies .. trīs lielākās dzīves sfēras, kur ieguldamies.

Un šeit sākas sakarības un likumi. Jo šie balsti ir saistīti, neatraujami un pavisam tieši ietekmē viens otru.

Atliek vienam balstam aizlūzt, sabojāties .. tā pārējiem ir jāsāk turēt lielāka slodze .. ja ielūzt divi balsti, tad viss svars jāiznes atlikušajam vienam. Tā nu mēs labojam un stutējam, lai saglabātu dzīves harmoniju. Tā nu mēs pārnesam svaru uz vienu kāju, lai salabotu citas un pēc tam esam spiesti mainīt uzsvarus, jo kādu brīdi ir bijusi pārslogota cita kāja. Un tā pa riņķi..

Kā tas izskatās dzīvē?

Ja darbā mums īsti nav prieka un gandarījuma, tad vairāk smeļamies (noslogojam) savus tuviniekus, kur gribam saņemt atbalstu un vairāk noslogojam sevi .. runājoties ar sevi, pētot un analizējot sevi .. kaut vai uzdodot sev jautājumi – kas ir tas ko gribu darīt, kādu darbus strādāt?

Bet .. ja papildus neapmierinātībai ar darbu, ir iedragāta arī pašapziņa .. sevis uztvere .. kad nemākam sevi novērtēt un pieņemt .. kad aizmirstam sevi mīlēt .. tad .. tad slogojas vēl vairāk atlikusī `kāja` - attiecības ar citiem .. tad mūsu dzīvesdraugam ir jāiznes vēl lielāks spiediens .. vēl vairāk jāatbalsta .. jābūt vēl pacietīgākam, pieņemošākam, mīlošākam .. Tam ir jāiztur viss spiediens .. visi negatīvie izlēcieni, pie kuriem tas tieši nekur nav vainīgs .. 

Un tā tas var būt dažādās kombinācijās .. aizlauztas var būt dažādas kājas ..

Un, ja divas `kājas` ir ilgi bijušas aizlauztas .. arī trešā var neizturēt .. un vienkārši salūzt .. aiziet .. pamest .. 

Un pastāv vēl iespēja, ka šī trešā `veselā` kāja mums pašiem sāk šķist kliba .. cīnoties ar sevi un darbiem mēs vienā brīdī sākam uzskatīt,  ka arī mūsu mīļotais ir nekam nederīgs .. ka visu dara nepareizi .. ka nav īstais .. 

Taču jāņem vērā,  lai tā pa īstam novērtētu to trešās, atlikušās  `kājas bojājumu`, vispirms ir jāpielabo pārējās kājas, jo pastāv iespēja, ka mums tikai kopējā iespaidā šķiet, ka trešā kāja bojāta .. un sakārtojot, salīmējot, pielabojot tās pirmās divas `kājas`, izrādās, ka arī trešajai nav ne vainas ..

Un pastāv iespēja, ka mēs neredzams savu balstu bojājumus, jo tie ķirmju saēsti no iekšas .. kas nozīmē, ka esam dzīvojuši, neredzot problēmas, ka esam tās nolieguši .. un tad mūsu balsts lūzt ar brīkšķi .. un spēju triecienu .. šoku

Katrs no šiem trim balstiem turas uz citiem trim..

Attiecības ar citiem ir – draugi, ģimene, mīļotais ..

Attiecības ar darbu ir – darbs, finanses, hobiji ..

Attiecības ar sevi ir – veselība, garīgums, attīstība ..

Un šeit sāk darboties tie paši principi darbojas tie paši principi ..

Ar to gribu teikt:

Šie visi balsti ir saistīti .. un problēmas vienā, - noslogo citus ..citiem jāiznes lielāks svars, jāiztur lielāks spiediens ..

Ilgi nerisinot situācijas vienā dzīves jomā, tas neatraujami salauzīs citas .. vai, kā minimums, kropļos mūsu skatu uz veselo .. 

a.

.. vārdi ..

Veidot attiecības ar cilvēkiem, tas ir kā ņemt nejaušus vārdus no aploksnes un likt tos rindā vienu aiz otra .. un lūkot, kas tur sanāk ..

Parasti, saliekot nejaušos vārdus rindā, mums sanāk sakarīgi teikumi, kas mijas ar nesaprotamu vārdu jūkli .. un tā arī ar cilvēkiem .. lielākā daļa mums zināmo ir pusi uz pusi .. zināmi un nezināmi .. saprotami un nesaprotami .. tuvi un tālu .. mirkli saprotam un nākamo mirkli - neizpratne..

Ir reizes, kad šie vārdi raiti liekas rindā un plūst kā dzejas rindas .. bez izmaiņu , bez korekciju .. viss saprotams, viss uztverams uz reiz .. uz mirkli .. šāda dzeja silda sirdi un nomierina prātu .. un tā arī cilvēki .. gadās, kad satiekam .. tik saprotamu .. kā dvēseles otru pusi .. un ir reizes, kad nu nekas nesanāk .. mēs ņemam un ņemam šos vārdus no visuma aploksnes .. bet nekā sakarīga ..  rindojam un rindojam šos vārdus, bet nesanāk .. un ir arī cilvēki .. ar kuriem .. nu nevar un nevar saprasties ..

.. taču ..

..mūsu spēkos ir arī mainīt .. mūsu spēkos ir veidot ..

.. mēs varam pielikt pūles un sākt mainīt vārdus vietām .. veidot teikumus .. un galu beigās pat no nesakarīgākā vārdu jūkļa var izveidot maģisku dzejoli .. dziļu un tuvu ..

Tāpat mūsu spēkos ir arī dzēst .. izdzēsiet no skaistākā dzejoļa vārdus un rindas .. un jums tas liksies svešs un nesaprotams .. un būs pazudis viss iepriekšējais maģiskums ..

Tāpat ar cilvēkiem .. mūsu spēkos ir iepazīt otru .. jautāt un meklēt .. mēģināt saprast un pieņemt ..

Un mūsu spēkos ir dzēst, aizmirst un noliegt .. 

a.

.. vienaldzība ..

Kas nokauj degsmi, motivāciju, iedvesmu, azartu, enerģiju ?

Tā ir – vienaldzība!

Ir situācijas dzīvē, kad saproti, ka apkārtējie ir vienaldzīgi par to, ko dari. Par taviem pūliņiem, par tavu ieguldījumu, par tavu enerģiju. Tu dari .. ieguldi .. ziedo .. bet ar katru mirkli skaidrāk redzi, ka pretī redzi .. bezdibeni .. bezdibeni tukšuma .. Tas ir kā liet ūdeni caurā spainī.

Var pienākt mirkļi, kad sajūti vienaldzību no sev tuvajiem cilvēkiem, svarīgajiem cilvēkiem .. draugiem, radiem .. no cilvēkiem, kas rūp.

Tik neaizmirstamas ir sarunas, kad vienkārši ieraugāt tukšumu saruna biedra acīs .. tukšumu un neieinteresētību ..

Tā visa ir - vienaldzība ..

Vienaldzība ir tik auksta, ka tā aprij viskarstākos enerģijas avotus. Vienaldzība var kļūt tik spēcīga, ka tā nospiež pie zemes visiedvesmotākos cilvēkus. Vienaldzības sienā atdurties var visazartiskākais skrējējs.

UN .. kas būtiski .. vienaldzība ir lipīga ..

Tā ir lipīga .. tā pielīp un izplatās tālāk tik pat ātri kā vīruss  .. pašiem jau vairs neko nekontrolējot..

Ja apkārtējiem ir vienalga , ko jūs darāt .. tad arī jums rezultāts kļūst vienaldzīgs ..

Ja sajūtat vienaldzību no svarīgajiem cilvēkiem .. jūs izplatāt šo vienaldzību tālāk ..

Ja jums vienalga par visu viedokļiem .. tad arī pasaulei kļūst vienalga par jums ..

Ja jums vienalga par to, kas notiek apkārt un neredzat iespējas dot un dalīties .. arī jums neviens nesniegs palīdzības roku .. atbalsta plecu ..

Izrādiet rūpes  .. lieciet sajust cilvēkiem interesi .. kaut mazu .. bet neviltotu, īstu, patiesu, personisku interesi .. 

.. par kolēģi, darbinieku, vadītāju .. par tiem, kas dara .. par draugiem .. par ģimeni .. par sev tuviem cilvēkiem .. galu beigās .. pašiem par sevi .. 

Izrādiet vienkāršu cilvēcīgu interesi un rūpi .. 

Tik vienkārši ..

Un tas pacels viņus spārnos .. iedvesmos .. iedegs .. tas radīs tiem smaidu ..

a.

.. meli ..

Nevienu no tiem nenosodu, nevienam nepārmetu par viņa izvēli un viņa ceļu ..

.. šoreiz gribu dalīties , kas ir atziņa, kas ir dzīves ceļš, pa kuru es eju .. mēģinu iet un noturēties ..

.. "NEMELO SEV!" ..

Jā , tieši tik vienkārši un pašaprotami - nemelot sev! Kas var būt vēl vienkāršāks? Kas var būt vēl vieglāks? Kā būt godīgam pret sevi, būt godīgam visās dzīves situācijās. Atzīt sev patiesās sajūtas, domas, emocijas. Necensties ieskaidrot to, kā nav un nepārrakstīt to, kas ir. 

Taču jāatzīst sev un citiem .. tas ir nežēlīgi grūti .. nemelot sev .. ir grūti atpazīt melus .. ir grūti atzīties tajos .. ir grūti pieņemt tās lietas, par ko meloju .. un vēl arvien, ne vienmēr tas izdodas .. 

Kādēļ tik svarīgi ir šis - nemelot!

Jo kā gan mēs varam augt, kā mēs varam mainīties .. ja mēs nezinām, kur mēs esam? Ja mēs nezinām, kādi mēs esam. Ja mēs dzīvojam iluzorā pasaulē, paša izdomātā pasaulē un paši sevi pat esam izdomājuši .. izdomājuši labāku .. gaišāku.. 

Nemelošana sev ir pamats .. 

Kad ir tie mirkļi , kad melojam sev?

Ne vienmēr tik pamanāmi. Nevienmēr tik viegli atpazīstami, jo mēs esam iemācījušies to darīt .. melot sev .. tik meistarīgi .. tik dabiski un nemanāmi.

Brīžos .. kad mēs sāpīgi cenšamies sevi iespiest rāmī .. kad pieņemam loģiskus lēmumu, taču iekšā smeldz .. kad mēs noliedzat savas kaislības un inetereses .. domājot, ka varam izdarīt vieni, ka varam dzīvot un būt vieni .. vai mēs nemelojam sev?

Liekot citu vajadzības augstā par savējām - vai mēs nemelojam sev, lai tikai nebūtu ar sevi jāstrādā, par sevi jārūpējas?

Cenšoties sev iestāstīt, ka neesam pelnījuši neko labāku par to, kas mums ir? Vienmēr? Vai tie nav kārtēji meli?

Kad mēs pakļaujamies citu spiedienam un uzspiežam sev viņu ierāmēto uzvedību un sajūtu. Un vai tie atkal nav meli sev?

Mēs vēl un vēl mēģinām ielikt sevi darbā un aktivitātē. Bet varbūt tas NAV mūsu? Un mēs turpinam sev melot? Jo mēs par to sapņojām no bērnības, jo mēs to esat izmācījušies, jo vecāki grib, jo labi maksā ..

Mēs izstumjam un izmetam no sevis sajūtas, notikumu, cilvēkus .. izstumjam , izmetam .. nevis atzīstamies sev, ka tās bija neveiksmes .. ka nesanāca ..

Mēs izdzēšam cilvēkus .. jo negribat sev atzīt .. cik ļoti tie mums svarīgi .. 

Un tas viss nemaz nerunājot par sajūtām, kas mums uzpeld. Citreiz pozitīvas, citreiz negatīvas .. sajūtas, kuras neatzīstam .. melojam sev .. sakot - ka tas nav tas .. tā nav skaudība .. tā nav greizsirdība .. tas nav prieks .. tas nav ļauns prieks .. tā nav mīlestība .. tās nav bailes .. tā nav mūsu atbildība .. tas nav manos spēkos .. es to negribu .. es to gribu ..

.. es nesaku, ka visas šīs sajūtas ir labas .. es saku - beidzam sev melot! ..  izdaram pirmo soli .. un tad varēsim spert nākamo .. strādāt ar sevi .. 

Taču vispirms ir jāatzīst viss tas, kas notiek mūsos .. bez meliem sev ..

Atrodiet vietas, kur neesat patiesi pret sevi .. un atzīstiet taisnību .. un tas būs pirmais solis uz virsotni .. lai kurā kalnā arī tā būtu .. tagadnes .. laimes .. 

a.

Skapis ..

Visā mūsu dzīves laikā mēs krājam , mēs kolekcionējam, mēs neizmetam .. emocijas, sajūtas, nospiedumus.

Mēs krājam atmiņas par notikumiem, par piedzīvojumiem. Par patīkamajiem mirkļiem, mēs krājam tos īpaši. Par sāpīgajiem, tie krājas paši.

Un pienāk tā diena, kad sajūtu un pagātnes atmiņu tik daudz, ka tās mētājas kā mantas pa istabu. Kā lietas un priekšmeti, kas sakrājušies istabā un nav vairs vietas, kur kājas spert. Šīs lietas ir uz grīdas, pie sienām, pa plauktiem, un nekam jaunam nav vairs vietas un paliek grūti staigāt pa šādu telpu, un paliek grūti pat elpot.

Arī pa dzīves telpu, kur nospiedošā vairākumā ir pagātnes sajūtas, ir grūti staigāt, nav vietas jaunam, jo visu laiku ķeramies un klūpam aiz vecā. Mēs klūpam ne tikai aiz vecajām skumjām un sāpēm. Mēs pat klūpam aiz pagātnes prieka nospiedumiem, aiz mirkļu sajūtām, jo tās tik spilgtas, tik lielas, ka nepaiet tām garām, ka nepārkāpt tām pāri..

Un tā ir diena, kad izlemjam sakārtot savu telpu. Savu dzīves telpu. Nolikt malā pagātnes sajūtas, atbrīvot telpu un dot vietu jaunām.

Taču ir tik grūti izmest šīs sajūtas, izdzēst pavisam. Tas ir gandrīz neiespējami. Katra šī sajūta, ir kāds mums svarīgs notikums, kas ir veidojis mūs. To nevar izmest..

Katra šī manta istabā ir kāda piemiņas lieta, no kāda ceļojuma, no piedzīvojuma, katra šī lieta ko atgādina .. tik svarīgu .. tik nozīmīgu ..

Mēs atrodam istabā skapi un sastumjam visas šīs mantas skapī. Aiz slēgtām durvīm. Neizmestas, bet arī ne acu priekšā.

Mēs šīs sajūtas neizdzēšam, neatbrīvojamies no tām. Mēs tās ieslēdzam dvēseles skapī. Lai tās glabājas tur.

Tikai..

Šo sajūtu ir daudz. Tās ir ar kaudzi. Un visām nav vietas skapī. Taču mēs turpinām krāmēt un krāmēt. Līdz skapis pilns līdz malām. Un tad iekrāmējam vēl. Un vēl. Un vēl nedaudz.

Un beigās aizspiežam durvis .. ar spēku. Knapi. Ciet.

Priekā sasitam plaukstas. Pārlaižam skatienu apkārt telpai. Jā. Ir atbrīvota vieta. Ir vieglāk. Varam sākt elpot .. kustēties brīvi.

Un dodamies prom dienas gaitās.

Bet .. mirklī , kad esam atkāpušies no skapja, tā durvis atsprāgst vaļā un visas saspiestās, noslēptās emocijas, kas ar tādu spēku bija iestumtas aiz durvīm .. tās visas izgāžas uz grīdas un satricina visu apkārtējo pasauli. Jo atkal iestājas haoss, atkal iestājas emociju virpulis. Visa kārtība un elpas brīvība tiek aizslaucīta vienā vēzienā ..

Līdz atkal mēs saņemamies un stumjam visu atpakaļ skapī. Lai atkal aizspiestu durvis ar varu. Lai atkal tās atsprāgtu vaļā un izgāztu visas emocijas, un satricinātu mūsu pasaules..

Ir reizes, kad krāmējot `lietas` atpakaļ, mēs tomēr kaut ko izmetam, jo šī kārtošana ir nogurdinājusi. Un ir vērts `izmest` , jo katru reizi skapis turas ciet par sprīdi ilgāk. Ilgāk ir iespējams miers un kārtība .. kārtība un brīvība ..

Bet.

Pilnībā ciet skapi aizvērt nav iespējams nekad ..

Ik pa laikam tomēr tas atsprāgs vaļā un emociju mutuļi satricinās mūsu dzīvi.

Un mēs kārtosim izgāzto atpakaļ un ieliksim šajā skapī par jaunu uzkrātās lietas (sajūtas). Arī tās, kuras labāk būtu izmest.

Jo mēs tik ļoti .. krājam, kolekcionējam, neizmetam ..

A.

Smilšu pils..

Vai esat redzējuši , kā bērni pludmalē pilina no smiltīm pilis? 

Pašā jūras krastā .. pašā viļņu tuvumā..

Tie var to darīt stundām .. sēdēt un taisīt šīs pilis .. lielas un mazas .. kā mājas un kā pilis .. pa vienai un kaudzēm .. arī celt tie var pa vienam vai arī kopīgi lipināt vienu vienīgu pili ..

Tie smejas un priecājas, tiem netraucē lieti un vēji .. bērn sēž tur, viļņu malā un izbauda šo procesu.

Līdzīgi ir kad mēs pieaugam. Mēs veidojam notikumus savā dzīvē kā torņus šajās pilīs. Lielus un mazus .. krāsainu un melnbaltus .. skaļus un personīgus. Mēs ceļam savas dzīves kā šīs pilis.

Un tā bērni tur pilina un lipina šīs pilis pašā ūdens malā. Un tad uznāk lielāks vilnis .. nedaudz spēcīgāks kā iepriekšējie .. tas aizsniedzas nedaudz tālāk kā iepriekšējie .. un tas noskalo tikko uzcelto pili, tas sagrauj to .. daļēji .. vai pat pilnībā.

Eh ..

Bet ko bērni? 

Bērni nesamulst, tie neskrien sūdzēties vecākiem par viļņu dabu. Tie nesāk raudāt un mest jūrai ar akmeņiem. 

Tie ..

Tie, smejoties un priecājoties, ceļ nākamo pili. Vēl lielāku. Vēl labāku. Vēl skaistāku. Un tie netaisa tādus torņus, kā iepriekšējai pilij .. nu tos, kuri nepatika. Tie taisa ko jaunu, ko tādu kas tiešām patīk.

Un tā katru reizi. Bērni ceļ pilis no jauna. Un priecājas un izbauda procesu. Un saka paldies, ka tiem dota iespēja, celt no jauna, citas un citas.

Ko darām mēs ar savām dzīves `pilīm`?

Arī mūs dzīvēs  ik pa laikam apšalc likteņa viļņi. Tie mēdz jaukt un ārdīt. Citreiz nedaudz, bet citreiz ļoti..

Mēs atšķirībā no bērniem sabrūkam līdz ar pilīm. Un sūdzamies un atmetam ar roku. Un lādam un raudam. Tā vietā, lai pamanītu, ka mums dota tik fantastiska iespēja – uzbūvēt jaunu, lielāku, skaistāku, iederīgāku.

Mēs tik ļoti skumstam par aizgājušo, ka nepietiek spēka sapņot, par to, kas var būt vēl labāks.

A.

`Skriet uz` vai `bēgt no` ..

Mēs skrienam. Mēs ejam. Mēs kustamies. Mēs visu dzīvi esam kustībā. BET. Liela nozīme ir tam, kāda doma mūs iekustina skriet, kas ir tas, ko padomājam izdzirdot starta šāvienu? Un kas ir šis starta šāviens?

Lai kā mums negribētos atzīt, taču .. bieži mūsu virzītājspēks, mūsu iekustinātājs no nemainīgā stāvokļa ir nevis tas, ko mēs gribam sasniegt, bet tas, ko mēs negribam piedzīvot. Šī atšķirība pirmā brīdī ir nemanāma un viegli jaucama. Mēs esam diezgan pārliecināti, ka mūs dzīvē virza tas, ko gribam sasniegt. Bet vai tā ir ? Tiešām?

Es nesaku, ka mēs nezinām, ko mēs gribam. Mēs zinām un diezgan labi. Bet uz darbību un aktīvu rosīšanos nereti mūs pamudina tas, ko mēs negribam.

Mēs gribam būt bagāti, bet aktīvu darbību ierosina tas, ka sajūtam tukšumu makā.

Mēs gribam būt mīlēti, bet aktīvi par to domājam un strādāt sākam tad, kad sajūtam vientulību vakarā.

Mēs gribam būt veseli, bet strādājam pie tā , tikai tad, kad saslimstam.

Mēs skrienam .. tikai jautājums vai mēs `SKRIENAM UZ` .. vai `BĒGAM NO` ..

Katrā no šiem gadījumiem enerģija tiek patērēta liela .. atšķirība ir fokusā ..

Ja mēs `skrienam uz`, tad mums ir skaidrs vismaz virziens kurp skriet. `Skrienot uz` , mēs skatāmies uz priekšu, mēs skatāmies kartē, mēs skatāmie un izvēlamies ceļus, līdz ar to  precīzāk, vai mazāk precīzi, maziem lokiem vai lieliem, taču mēs dodamies `uz` .. uz mērķi .. uz sapni .. uz to ko vēlamies ..

Ja mēs `bēgam no` .. ja bēgam no tā, ko nevēlamies .. tad mēs visu laiku skatāmies pār plecu un koncentrējamies uz to, kur ir mūsu sekotājs .. un liela iespējamība, ka mēs bēgot, no tā ko nevēlamies, mēs netuvojamies tam, ko vēlamies. Mēs nepavisam neskatāmies, kurp mēs skrienam, jo mums galvenais ir izbēgt baiļu . `Bēgot no` mēs haotiski mētājamies un skraidām pa dzīve mežu, metam lokus un atgriežamies atpakaļ sākumpunktā .. un bēgam un bēgam un bēgam .

Protams, pastāv iespēja, ka netīšām uzskriesim virsū savam mērķim, savam sapnim, savām vēlmēm un būsim sasnieguši vēlamo. Taču daudz ticamāk, ka šādā gadījumā, mēs paskriesim garām, mēs nepamanīsim, mēs neuztversim .. jo mūs prātu un organismu nodarbinās bēgšana.

Tā nabagie bēg no nabadzības un nesasniedz bagātību.

Tā neveselie visu laiku dzer zāles un bēg no slimībām, nekad nekļūstot veseli.

Tā tie, kam apkārt drūmas dienas, bēg no tām uz citām drūmām dienām.

Pat salīdzinot ar sportu. Ja volejbolu spēlējot sportisti `bēgtu`, nevis `skrietu uz`, tad viņi darītu visu, lai bumbu nenolaistu zemē .. sistu uz jebkuru pusi, ka tik prom. Nu lab`, arī ja ne tik traki. Tad viņu mērķis būtu dabūt bumbu pāri tīklam, nedomājot par mērķtiecīgu punkta gūšanu. Ja skrējējs, izlecot no starta blokiem. neskrietu ar domu `uz mērķi` , bet ar domu `prom no starta` , tad viņš var skriet jebkurā virzienā. Ka tik ātrāk prom. Un viņš var būt ātrākais skrējējs, taču, ja viņš skries `prom`, tad nekad neuzvarēs.

Jo nav nozīmes, cik ātri jūs skrienat, ja neskrienat `uz`, bet tikai `bēgat prom`.

Sportā šādi skati liktos absurdi. Bet dzīvē mēs tos pieņemam kā normu. Pie tam, iegalvojam sev, ka patiesībā jau zinām, ko gribam un ka enerģiski strādājam.

Lai uzvarētu, ir jādomā par to, kā nokļūt pie mērķa pirmajam, nevis par to, kā nepalikt pēdējam.

a.

Sirds pret prātu ..

Kādēļ cilvēki sasniedz izcilību?

Kādēļ kļūst par personībām?

Kādēļ par līderiem .. par cilvēkiem, kuriem seko?

Noteikti ir daudzas sastāvdaļas šim ēdienam. Taču .. ir arī kāda pamatsastāvdaļa ..

Visu nosaka mūsu izvēle. Ir reizes, kad nonākam izvēles priekšā, kad nonākam pretrunās ar sevi, jo prāts mums saka vienu, bet sirds saka otru. Un tās bieži ir atslēgas vietas mūsu dzīvē. Tie ir dzīves mezgli, kas nosaka galveno tās ritējumu. Tie ir krustojumi.

Mainīt darbu vai nemainīt .. izbeigt attiecības vai turpināt .. teikt vai neteikt .. piekrist vai nepiekrist .. mēģināt vai nemēģināt ? ? ?

Ir reizes, kad esam vienprātībā paši ar sevi. Un ir reizes, kad nespējam izlemt, kad runājam paši sev pretī ..

Būt prātīgam ir būt drošībā. Tas nozīmē izvēlēties izskaitļotu un apzinātu nākotni. Nākotni kā matemātisku vienādojumu. Kā vienādojumu bez nezināmajiem. Šī nākotne ir pieticīga un zināma .. bez pārsteigumiem, bez notikumiem .. bez tauriņiem pakrūtē.

Izvēlēties šādos mirkļos klausīt sirds balsij, klausīt sajūtām .. tas nozīmē būt neprātīgam .. riskēt .. atteikties no tā, kas ir, vēl nezinot, kas būs .. tas nozīmē neņemt zīli rokā .. bet ticēt mednim .. 

Klausīt sirdij brīžiem nozīmē būt nepareizam .. būt pret principiem .. būt pret sabiedrības uzskatiem .. jo sirdij nav pareizi un nepareizi .. tie ir prāta veidojumi.

Izcilas personības reti kad ir perfektas, arī viņiem ir savi grēki .. savi dēmoni .. jo tā arī ir daļa no ceļa. Nevar kļūt par personību, par izcilību citu vidū, ja cilvēks nav iemācījies atpazīt savus tumšākos dēmonus, ja nav iemācījies cīnīties ar tiem .. pieņemt tos, kā daļu no sevis.

Sekot sirdij nenozīmē būt pareizam .. sekot sirdij  nozīme sekot sirdij.

Tādēļ atceraties, katru reizi kā veicat šādi izvēli - starp sirdi un prātu .. jūs izdarāt izvēli starp to vai būt personībai, vai palikt personai lielajā cilvēku masā..

Līdzīgi kā Ahilejam, kuram māte paredzēja .. ja dosies uz `Troju`, tad dzīvosi īsi un spilgti, bet tevi atcerēsies tūkstošiem gadu .. ja paliksi mājās, tad dzīvosi ilgi, taču neviens tevi nezinās..

Neviena no šīm izvēlēm nav slikta .. jo tā ir jūsu izvēle.

Jebkurš no šiem diviem ceļiem ir ejams .. bet izvēle ir jūsu rokās.

Es teiktu, ja sirds runā pretī prātam .. izvēlieties sirdi ..

Es teiktu .. dedziet, liesmojiet, nevis kūpiet ..

Bet ..

Bet ko darīt , ja sirds runā pretī sirdij..

A.

Jūsu laimes rituāls ..

Ik pa laikam .. bieži .. reti .. mirklī .. taču nenovēršami mēs sev jautājam – “Kur lai ņem spēku, kur lai smeļas enerģiju?”

– Jūsu ..

Jā. Šis ir būtiski. Jūsu! Jūsu un tikai jūsu. Nevis situācijas, kur esat ar kādu kopā. Ar draugiem, ar ģimeni, ar mīļoto. Tās neder. Jo , ja esat kopā ar sev tuvajiem, tad .. tad jūs arī atdodat enerģiju. Jā, protams, arī uzņemat. Bet arī atdodat. Un bieži vien atdodat daudz. Būt ar sev tuvajiem IR svarīgi, tas IR jādara. Taču šis nebūs jūsu laimes rituāls. Šim rituālam ir jābūt tādam , kurš ir jūsu. Tikai JŪSU.

– Laimes ..

Pildot šo rituālu, jūs sajūtat mazāku vai lielāku laimes vilni pārņemot jūs. Tās ir baudas. Tā ir tā enerģijas uzņemšana. Tas ir vairāk kā – man tas patīk. Ši nodarbe burtiski iespiežas jūsos. Vai pat pareizāk , izstaro no jums.

– Rituāls

Jā tam jābūt kā rituālam , kuru jūs darāt regulāri. Reizi nedēļā. Vismaz. Tas neder kampaņveidīgi. Darīt , kad ir atlicis laiks .. darīt, kad jau ir pavisam slikti ( jo tad tas var arī nestrādāt). Tikai regularitāte jums nodrošinās enerģijas uzņemšanu. Tika tad, ja tas būs rituāls.

Kas ir tie piemēri .. lūk daži .. skriešana, pastaigas, sportiskas aktivitātes, kur esat jūs viens .. lasīšana .. zīmēšana .. rakstīšana .. roku darbi .. arī ķermeniskas , spa procedūras , masāžas .. un tūkstošiem citas .. bet katram sava ..

A.

Notikums ..

Kādēļ gan tik bieži atšķiras skatījums uz lietām? Skatījums cilvēkiem, kas ir ierauti kādā notikumā, un cilvēkiem, kas skatā uz to no malas. Un nav pat svarīgi vai tā situācija ir sāpju un skumju pilna .. kāds konflikts, kāds pāridarījums .. vai arī situācija ir pildīta ar prieku un entuziasmu .. ar smaidiem un siltumu. Un šis tuvums un tālums ir mērāms ne tikai attāluma mērvienībās , bet arī laikā. Cik tuvu vai tālu esam no šī notikuma laikā. Stundās, nedēļās, mēnešos varbūt pat gados ..

Skatījums atšķiras ..

Jo ..

Brīdi, kad cilvēks ir ierauts šajā situācijā, tā skatiens uz lietām ir ļoti tuvs, blakus esošs, detalizēts, tas saredz visas sīkākās detaļas, tas izdzīvo katru emociju spilgtākajā pakāpē. Tas sajūt katru niansi, tas ir burtiski pārņemts ar šo notikumu.

Bet tie, kas vēro no malas .. tie redz situācijas kopskatu, tie var salīdzināt ar citām situācijām, ar līdzīgām situācijām. No malas vērojot vairāk ieslēdzas prāts, jo sajūtas nav tik niansētas. No malas skatoties ir redzams šī notikuma vieta lielajā dzīves plūdumā.

Esot tuvu notikumam mums var šķist, ka tas ir brīnums .. vai nelaime .. bet tikai atkāpjoties telpā vai laikā mēs saprotam cik liels vai mazs tas ir ..

Esot tajā iekšā tas vienmēr mums šķiet liels .. bet atkāpjoties .. nē .. ne vienmēr tas kļūst mazāks .. citreiz tas kļūst lielāks . ar katru soli atpakaļ ..

..

Līdzībās runājot.

Ja skatāties uz skudru .. tuvu, tuvu .. tad redzat kāda tā, kā kustas, kā cilā kājiņas, kā groza galvu .. redzat visu līdz niansēm. Taču jums nav ne jausmas, kurp tā iet, no kurienes nāk, kur tā atrodas attiecībā pret pasauli. To var ieraudzīt tikai atkāpjoties un atkāpjoties.

A.

Kripatu teorija ..

Un visur, kur esam ielikuši un atstājuši savu sirds kripatu mēs to jūtam .. mēs tai jūtam līdzi. Priekos tā silda, bēdās tā sāp.

Un tu ieliec savu sirds kripatu vietās. Tu ieliec to lietās un darbos, ko dari no sirds. Tu ieliec savu sirds kripatu cilvēkos, sev nozīmīgos un mīļos Citreiz tu ieliec lielāku kripatu, citreiz mazāku un citreiz kripatu kripatu.

Un tu ieliec savu sirds kripatu citur un pašam sirds paliek mazāka. Tā mūs mazāk sāk sildīt, mazāk dot gaišumu un spēku. Bet par to jau mēs nebēdājam, jo liekam taču no sirds.

Taču mūsu sirds nav bezizmēra un .. un jā .. liekot un liekot savas sirds kripatas visapkārt, mēs varam palikt pavisam bez .. mēs varam palikt tukši .. vāji .. salti ..

Ja vienīgi neatrodas kāds cits, kas ieliek savu sirds kripatu mūsu sirdī .. un tad tā kļūst par daļu mūsu sirds .. kas mūs silda .. kas mūs piepilda .. kas liek mums mirdzēt ..

Ik uz soļa mēs redzam tam apliecinājumus. Kādēļ gan ir tie `saltie` cilvēki? Jo tie ir izdāļājuši savas sirds kripatas. Kad? Visticamāk bērnībā. Maziem esot mēs tik ļoti visu darām no sirds. Mīlam savus tuvos no sirds. Un sniedzam apkārtējiem mūsu mazās sirds mazās kripatas. Un ja negadās apkārt tie, kas sniedz šīs kripatas atpakaļ, tad jā .. tad ātri vien sirdī iestājās tukšums .. un tieši tāpēc tiem vajag visvairāk .. un tiem dot ir vissvarīgāk.

Un gadās, ka esam savas sirds kripatas kādam veltījuši un redzam, kā tas ir izrīkojies ar tām .. un mēs vairs neesam ar mieru tam dot vēl .. lai kā viņš lūgtos

Un gadās, ka redzam kā darbi, kurus esam iesākuši, kur esam ielikuši savu mazo sirds kripatu, jūk un brūk .. un mums sāp.

Un gadās ka darbi, kur esam ielikuši savu sirds kripatu zeļ un plaukst .. un tas silda mūs.

Bet tas, kur neesam ielikuši savu sirds kripatu, mums vienaldzīgs, lai tas cilvēks, darbs, lieta, vieta, vai kas cits ..

Un vēl .. ja ieliekam savu sirds kripatu kāda sirdī .. un tas savukārt ieliek savu sirds kripatu mūsējā .. tad .. tā vietā, lai sirds gaišums nemainītos, tas ir audzis .. no šīs sirds kripatu apmaiņas gaišums, siltums un spēks ir audzis ..

Gleznas ..

Un pienāk mirklis, kad galvā iestājas haoss. Kad domas izmētātas pa malu malām. Tās putrojas, jaucas, klūp viena aiz otras, tās lec ārā nepiemērotā brīdī, tās nav valdāmas. Mūsu galvā izskatās kā mākslinieka darbnīcā, kur malu malās ir gleznas. Lielas .. mazas .. nepabeigtas .. procesā .. pie sienas redzamā vietā .. kaudzes apakšā zem citām gleznām .. uz grīdas zem kājām.. un virtuves galda drupaču nobārstītas .. pašu krāsotas .. ar citu roku nospiedumiem ..  kopijas un pakaļdarinājumi .. un jo vairāk mēs domājam .. jo vairāk šī telpa ir gleznām bagāta ..

Tas ir mirklis , kad saprotam, ka ir jāieved kārtība. Taču nesaprotam kā .. nejūtam kā. Varbūt  nepieciešama sistēma, un viss jāsaliek pa plauktiem.

Un mēs cenšamies sistematizēt, mēs veidojam domu kartotēkas, mēs tās liekam plauktos pēc `subjekta` , mēs tās kārtojam pēc krāsām un izmēriem, gluži kā bibliotēkā. Mēs vēlamies, lai viss ir smuki salikts pa plauktiņiem, lai mūsu domas kā grāmatas stāv viena otrai blakus nolīdzinātām muguriņām. Mēs gribam, lai katru mūsu domu varam momentā atrast, izlasīt un nolikt atpakaļ .. pat steigā, pat no nakts miega piecelti.

Un ir, kam izdodas ..

Taču bieži, ja ir izdevies savas domas šādi sakārtot, jaunas domas nāk mums galvā retāk, jo .. jo mēs uzreiz redzam, ka šo domu mums nebūs kur likt, savukārt citai jaunajai domai mums nav plaukta, vai tā vispār nav mūsu domu. Vai arī, - tāda doma mums jau ir. ..

Arī `bibliotēkas` uzturēšana kārtībā un sistēmā prasa laiku un pūliņus. Jo mākslinieka darbnīca nekārtībā vēl ir saprotama, bet bibliotēka, - nu nē. Tāpēc tā tiek regulāri kārtota, tīrīta un atkal kārtota. Un tas liedz jaunajām, krāsainajām domām ielidot un nosēsties un plaukta stūra, jo nav laika .. nav laika .. man jāsakārto sevi .. šī bibliotēka nekad nebūs pilnīgā kārtībā .. nekad nebūs sakārtota gana ..

Un jo vairāk mums tas izdodas, jo līdzīgākas kļūst mūsu bibliotēkas .. jo līdzīgāk mēs domājam .. mēs sākam domāt rāmjos .. sistēmās .. kartotēkās ..

Un atkal - Taču .. Bet  .. mūsu domas ir unikālas .. kā mākslas darbs .. un svarīgi ir nepārspīlēt ar to kārtošanu .. ir svarīgi, ka šīs gleznas nepazaudē savu individualitāti .. savas krāsas .. savas noskaņas ..

Un, varbūt, .. varbūt brīžos, kad gribas mūsu `gleznu darbnīcā` ieviest kārtību ir vienkārši jāiziet ārā .. svaigā gaisā un `jāapmet kāds līkums` pa pasauli. Jo, kad atgriezīsimies, mums mūsu haoss liksies tik piemērots, kārtīgs .. personiski piederīgs. Un ja nē tad momentāni mēs saskatīsim tās gleznas, kas liekas, no kurām jāatbrīvojas.

Nebūt ne vienmēr ir jākārto šis domu haoss.

Tā mēs zaudēsim savu unikalitāti.

Ir svarīgi sakārtot domas, neļauties pilnīgam haosam. Taču tas jādara ar mēru un baudu .. 

A.

Vilnis..

Vilnis .. 

Sajūtu sajūta .. ne katru dienu, ne katru minūti, ne katru mirkli. Bet …

Ir reizēm tā sajūta, kad dzīvi kopumā vari salīdzināt ar kaut ko .. ar maratona skrējienu .. ar ballīti .. ar peldi okeānā ..

Taču šoreiz ne to patīkamo, kad atslābis un relaksēts guli uz piepūsta gaismatrača Vidusjūras kūrortā. Un šoreiz ne tā draiskā un izaicinošā pelde aiz bojām, kas uzsit dzīvei asumu.

Šoreiz kā pelde okeānā. Skarbā. Bangojošā. Ievelkošā.

Tu peldi .. nē .. tu centies peldēt .. peldēt uz krastu, jo apkārt trako atklātie ūdeņi .. tu centies .. vilnis ..  tad pār tev pārgāžas vilnis, kurš  ar visu svaru tevi iedzen dzelmē  .. tu apjūc, tu nesaprotu, kur ir virsma, tev sāk trūkt elpa un tu sāc .. nē ne slīkt .. tu sāc cīnīties, jo tu esi stiprs, tevī ir griba un ticība .. un tu izcīnies līdz ūdens virsmai .. tu tiec pie kārā gaisa malka .. tu vari atvilkt elpu pēc cīņas .. smelties spēkus .. un esi gatavs uzsākt peldējumu uz krastu .. vilnis .. tas tevi ir pārsteidzis, vēl pirms esi atvēzējis roku .. tu atkal esi dzelmē .. tu atkal cīnies .. un tev izdodas .. tu izcīnies , tu uzpeldi, tu atvelc elpu pēc cīņas .. tu sasparojies, lai sāktu .. vilnis .. viss kā vāveres ritenī .. tevi iedzen dzelmē, tu izcīnies .. tevi iedzen dzelmē, tu cīnies ..  atkal un atkal .. viļņi sāk nākt ātrāk .. tie kļūst stiprāki ..  vai arī tev tā šķiet, jo neizdodas atjaunot spēkus .. neizdodas peldēt .. un drīz jau tu pat nesapņo par peldēšanu .. nesapņo par pašu krastu .. par sausumu .. par drošību .. drīz tu vispār beidz sapņot  .. tu arvien mazāk spēj atgūties pēc katras reizes .. un smagākais, ka sāk zust arī ticība, tavs gara stiprums, tava griba .. tu sāc pazaudēt sevi ..

Un tā ar` notiek dzīvē .. ir posmi, kur pārbaudījumi gāžas viens pēc otra .. kā viļņi. Un šķiet, ka nav izejas. Nav spēka izlauzties no dzelmes. Nav laika atpūsties. Nepaspējam savākties.

Bet varbūt tur arī slēpjas risinājums. Dzelmē esot, kuļamies par daudz, par haotisku, par emocionālu. Un nonākot virspusē esam noguruši, ka nepieciešama atpūta. Un esot virspusē beidzam vicināties ar rokām un atslābstam. Līdz pār mums atkal gāžas grūtības. Un mēs neesam tām gatavi.

Ir jāpieņem, ka dzīvē grūtības būs. Būs ik pa laikam. Būs regulāri. Problēmas, protams, ir jārisina. Skumjas, - jāizskumst. Dusmas, - jāizdusmo. Taču to visu,- ar zināmu vieglumu.

Mēs šādos grūtos brīžos mēdzam saņemties, sākam domāt par dzīves sakārtošanu, beidzam slinkot, sākam būt atklāti utt. Ļoti labi. Lieliski. Taču .. šīs iesāktās kustības ir jāturpina arī brīdī, kad pārdzīvojumi garām. Ir jāturpina iesāktā kustība vienmērīgā, pārliecinošā tempā. Un tas ļaus sagaidīt nākamo vilni ar lielāku pārliecību, ar lielāku gatavību. Un tas ļaus mums vieglāk, veiksmīgāk pārvarēt to. Un tas ļaus mums izrauties no maģiskā dzelmē velkošā loka.

Protams, ir būtiski un svarīgi, ka šādos brīžos ir kāds, kas tev dod vienu lieku elpas vilcienu .. vienu roku vēzienu .. kāds, kas ar savu augumu kaut uz mirkli aiztur vilni .. jo tieši šie palīdzības mirkļi var būt izšķirošie par to, uz kuru pusi svaru kausi nosvērsies. Taču, ja nākas bieži meklēt un saukt pēc šīs palīdzības, nogurst arī tie, kas mums palīdz. Un, ja viņi ir ļoti uzticīgi, tad mēs varam viņus noraut dzelmē kopā ar sevi.

Pieņemam dzīvi visā tās pilnībā. Nekrītam panikā nonākuši grūtībās. Neizbeidzam kustību, kad grūtības galā. Novērtējam tos, kas ir devuši mums atbalstu.

 A.

Mūris ..

Reiz kādam dārzniekam valdījumā tika iedots dārzs.

Skaists, saulains, pilns skaistiem un krāsainiem ziediem. Dobe pie dobes, stāds pie stāda. Tas bija dārzs, kurš nepārstāj ziedēt. Kad vieni ziedi noziedēja, citi kā reiz` sāka vērties vaļā. Dārza malā vienkāršāki ziedi, dārza vidū lielāki un krāšņāki. Dārznieks katru rītu cēlās un devās dārzā. Šis dārzs bija viņa lolojums. Viņš staigāja starp ziediem un priecājās, viņš ravēja un laistīja, raka un kopa. Šis dārzs bija visa viņa dzīve.

Taču..                                                                           

Reiz..

..kādu rītā dārznieks pamanīja, ka kāds pa nakti ir viesojies dārzā. Te piemīta kāda lapa, tur nolauzts kāds zieds, vēl kaut kur .. vēl kaut kas ..

Dārznieks saskuma. Saskuma ļoti. Tas taču ir viņa lolojums, šis viss skaistums. Un te kāds tam nodarījis pāri. Un dārznieks izlēma pasargāt savus skaisto ziedus. Dārznieks izlēma uzcelt mūri apkārt saviem ziediem. Taču .. sakarā ar to, ka apkārt bija citi dārzi, lai uzceltu mūri, bija jāizrok malējie ziedi. Mūris bija jāceļ uz dārza rēķina. Dārznieks nežēlojās par to, jo mūris taču ļaus nosargāt citus ziedus un dārzs vēl ir tik liels.

Dārznieks uzcēla mūri un turpināja kopt un lolot savus ziedus. Un turpināja katru dienu priecāties par tiem.

Līdz kādu rītu dārznieks saprata, ka dārzā atkal kāds bijis. Un dārznieks nolēma uzcelt vēl vienu mūra kārtu .. uz ziedu rēķina.

Un tā tas sākās. Katru reizi, kā dārznieks konstatēja `naktsviesu` esamību, viņš uzcēlu jaunu kārtu ar mūri. Un mūris turpināja augt. Un kādā brīdī tas sāka augt pat tad, kad `naktsviesi` neko ļaunu nebija nodarījuši, kad viņi arī šajā skaistajā dārzā bija tikai priecējuši acis un sirdis. Mūris kļuva augstāks, biezāks, drūmāks .. un ziedu arvien mazāk.

Kāds ir noslēgums šim stāstam?

Katrs pats var pabeigt to, jo stāsts jau nav par ziedu dārzu, bet par cilvēkiem un viņu iekšējo, trauslo, gaišo un skaisto pasauli. Mums katram tāds `dārzs` tiek iedots sākumā. Un katrs no mums kādā brīdī sāk celt mūri ap to. Un nebrīnieties, ja kādi ir palikuši pārāk `cieti` .. iespējams, viņi ir bijuši spiesti uzcelt biezu mūri .. iesējams, tur ir palicis tikai mūris. Cik gan jums pašiem tas mūris ir biezs un cik daudz ziedu palikuši? Aiz pārāk bieza mūra citi neredz skaistos ziedus, kas vēl ir palikuši dārzā .. un nespēj priecāties par jums un ar jums.

Ja mūris ir pārāk biezs arī mums pašiem vairs nav par ko priecāties sevī ..

Jājauc mūris pa kārtai nost un jāstāda atpakaļ ziedus ..

Mums ir jāatrod balanss, starp ziedu dārzu un mūra biezumu ..

Un ne jau tika mēs ceļam mūrus .. mēs mēdzam būt arī `naktsviesi`..

A.

Nagla sienā..

Man patīk salīdzinājumi. 

Un lūk ...
Iedomājieties ...

Jums nepieciešams .. nē .. jūs karsti vēlaties, lai sienā būtu nagla, uz kuras pakārt spoguli.

Dienu no dienas jūs to karsti vēlaties, gribat, sapņojat par to. Tad, kādā dienā jūs sākat dusmoties uz saviem ģimenes locekļiem, uz visu un visiem, jo .. tā sasodītā nagla vēl arvien nav sienā. Jūs katru rītu mostaties, veraties uz sienu un .. nekā. Tā sasodītā nagla vēl arvien mētājas uz grīdas. Jūs zvanāt un sūdzaties draugiem, jūs pārmetat saviem ģimenes locekļiem .. un tad jūs vēl ieraugāt, ka kaimiņam, tādā pašā dzīvoklī pie sienas ir spogulis, kurš pakārts uz naglas .. Sasodīts! Dzīve ir netaisnīga! Man dzīvoklis nekam neder! - Jūs kliedzat savā galvā.

Beidzot .. beidzot jūs saliekat kopā to, ko saka jums visi apkārtējie - nagla sienā IR JĀIEDZEN PAŠAM! Jums pat tiek izskaidrots, kā to izdarīt, kā to naglu dabūt sienā. Turot naglu ar aso galu pie sienas, ar āmuru sist pa naglas otru galu.

Āāā .. vai tiešām man tas jādara (jūs domājat). Es taču neesmu profesionāls naglu sitējs, man ir pavisam cita nodarbošanās. Man ir savi darbi un savas rūpes. Jūs turpinat īdēt, pukstēt, sūkstīties. Un katru rītu jūs turpināt pētīt uz naglu, kas mētājās pie sienas, kuras vientulību nu jau ir pārtraucis blakus noliktais āmurs. Sasodīts, vai tiešām tas āmurs nevar visu izdarīt. Jūs pat pie dzīvokļa, logiem sienām un durvīm izlīmējat uzsaukumus - Naglu sienā! Gribu spoguļoties! Katram pa naglai! 

Beidzot jums VISS ir līdz klīņķim. Jūsu apņemšanās ir augusi dubultā. Tam ir iemesls. Jūs esat cietuši no tā, ka jums nav spoguļa. Tika `norauts` darījums, jo jums bija traki netīra seja. Jūs saprotat, bez spoguļa vairs nevarēs. Viss, ir jāsāk kaut kas AKTĪVI un ENERĢISKI darīt!

Jūs ar mežonīgu apņemšanos paņemat naglu un āmuru, pieejat pie sienas un .. un sākat žonglēt. cik vien ir jūsu spēkos. Redzot, ka nagla sienā `nedzenas`, jūs palielināt savus apgriezienus un papildus sākat skaļi dziedāt .. pēc pāris stundām jūs vēl sākat lēkāt uz vienas kājas. Tā, lēkājot, žonglējot un dziedot, jūs pavadāt visu dienu. Līdz spēku izsīkumam.

Galu beigās, kad nav vairs spēku, jūs esat dusmīgi, nikni, neticīgi .. uz visu un pret visu. Jūs ieguldījāt tāāādu enerģiju (kaut draugi, teica, ka tas daudz spēka neprasa), un rezultāta nav.

Noslēgumā, kā risinājumu, jūs izvēlaties pārvākties uz citu dzīvesvietu. Uz dzīvesvietu, kur pie sienas jau ir skaists un jauns spogulis, kas pakārts uz naglas.

Morāle? Doma? Salīdzinājus?

Man prieks, ka vēl viena daļa sabiedrības ir sapratusi, lai mainītu lietas valstī ( `iesistu naglu sienā vai izvilku nevajadzīgu naglu` ), jāiesaistās ir pašiem. Tas ir ļoti apsveicami. Tas ir pirmais solis pareizajā virzienā. Taču! Taču ir nepieciešams darīt darbus, kas ved uz šo mērķi. Ir iedibināta zināma kārtība, kā mēs varam ietekmēt procesus valstī. Ir jāizmanto šie instrumenti, nevis enerģiski, skaļi un aktīvi jāorganizē dažādas akcijas, kam ir ļooooooti attālināt saistiba ar lietu sakārtošanu (lai neteiktu, ka nav vispār nekādas saistibas).

A.